Latvijā vairums bērnu apmeklē skolu, Indijā – strādā pilnas slodzes darbu.
Neskatoties uz mūsu valstī esošo ekonomisko krīzi un tās negatīvo iespaidu uz izglītības sistēmu (mazo rajonu skolu slēgšana un apvienošana, skolotāju piemaksu par kvalitāti noņemšana), Latvijā bērniem ir lielākas iespējas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību nekā vairumā pasaules valstu.
Potenciālās problēmas, ar kurām saskarsies lauku bērni un viņu vecāki mazo rajonu skolu apvienošanas gadījumos (galvenokārt problēmas ar izbraukāšanu uz attālu mācību iestādi, kas apgrūtina arī interešu izglītības iespējas) diemžēl nav nekāds retums vairumā pasaules valstu. Lielākajā daļā attīstības valstu bērni saskaras arī ar citām izglītību kavējošām problēmām. Būtībā nopietnākā no tām un reizē ļoti grūti risināma problēma ir nelegālais bērnu darbs. Visai pārsteidzošs šķiet fakts, ka bērnu nelegālais darbs ir izplatīts arī tādās ekonomiskās lielvalstīs kā ASV, kur apm. 800 000 bērnu vecumā no 5 līdz 8 gadiem strādā lauku darbus kā sezonas strādnieki (likumīgi šādos darbos bērnus var sākt nodarbināt no 10 gadu vecuma). Taču visvairāk bērnu nelegālais darbs tiek izmantots Dienvidāzijas valstīs.
Bērni tiek nelegāli iesaistīti arī prostitūcijā un pornogrāfijas industrijā, kā arī aktīvā karadarbībā. Valsts ar vislielāko nelegāli nodarbināto bērnu skaitu ir Indija, kur bērni strādā lauksaimniecībā (54%), celtniecībā (15%), mājsaimniecībās (18%), rūpniecībā (5%), citās sfērās (8%). ‘’Es aužu ar stellēm 12 – 14 stundas dienā. Veselu gadu nesaņēmu ne penija. Nedēļu pēc darba uzsākšanas es tiku pakārts ar kājām gaisā par to, ka pieļāvu kļūdu. Katru reizi, kad es guvu ievainojumus, izmantojot aso nazi paklāja mezglu mainīšanai, man nesniedza nekādu medicīnisko palīdzību. Tā vietā mans darba devējs piepildīja brūci ar sērkociņu sēru un aizdedzināja to. Mana miesa un āda dega.’’ Tā par savu darba pieredzi pirms 11 gadiem žurnālam New Internationalist stāstīja Vinods, tolaik 10 gadus vecs puisēns no Indijas, kurš strādāja paklāju fabrikā. Zvērības pārcietušajam Vinodam palaimējās – viņu un pārējos dotajā fabrikā strādājošos bērnus kādas pārbaudes vizītes laikā ar pavēles palīdzību atbrīvoja starptautiskās nevalstiskās organizācijas Rugmark Foundation pārstāvji.
Rugmark Foundation ir organizācija, kas cīnās pret nelegālo bērnu darbu, attīstot starptautisko tirdzniecību ar precēm, kuras ieguvušas fair trade sertifikātu, kurš apliecina, ka ražošanas procesā nav piedalījušies nelegāli iesaistīti bērni. Kopš Rugmark Foundatiuon darbības sākuma Dienvidāzijā, pirms 11 gadiem, paklāju farbikās strādājošo bērnu skaitu izdevies samazināt no 1 milj. līdz 300 000. Organizācija arī strādā pie agrāk nodarbināto bērnu izglītošanas un rehabilitācijas. Taču vēl ir daudz jādara, lai bērnu darbu izskaustu pavisam. Vēl joprojām Indijā, piemēram, pēc oficiālajiem datiem pašlaik strādā ap 17 milj. bērnu, taču neoficiālā statistika ir daudz reižu lielāka.
Bērnu nelegālā darba izskaušanu traucē arī valstu ekonomiskās un sociālās problēmas, piemēram, sociālās aprūpes trūkums nabadzīgajās valstīs kā Indija un Ķīna, kura dēļ bērni nereti ir spiesti uzturēt savus mazākos ģimenes locekļus vecāku slimības gadījumā. Tas nozīmē, ka daudzās valstīs pirms ekonomiskās situācijas uzlabošanas nedrīkst aizliegt bērnu oficiālu nodarbināšanu, lai pasargātu bērnus no bada un ļautu tiem nopelnīt sev iztiku.
Svarīga ir arī obligātas un bezmaksas pamatizglītības ieviešana. 2000.g. pasaulē 99,3 milj. skolas vecuma bērnu neapmeklēja pamatskolu. Līdz 2006.g. šis skaitlis jau bija samazinājies par 24,2% - 75,2 milj. Puse no šiem bērniem dzīvo Subsahāras reģionā, Afrikā, ¼ - Dienvidāzijā. Valstis ar vislielāko pamatskolu neapmeklējošo bērnu skaitu ir Nigērija (9,096,824), Indija (7,208,052) un Pakistāna (6,821,039).
Ne visi bērni neapmeklē skolu tikai nelegālā darba dēļ. Fundamentāli islāmticīgajās valstīs kā Afganistānā un Pakistānā vēl joprojām pastāv dziļi aizspriedumi pret sieviešu izglītošanu. Pret sieviešu izglītošanu cīnās pārsvarā atsevišķi kaujinieciski grupējumi, piemēram, talibi Afganistānā. Talibu grupējumi regulāri veic uzbrukumus skolām un meitenēm tajās, tādā veidā ‘’parādot īsto sieviešu vietu sabiedrībā’’. Vēl nesen pasauli pāršalca ziņa par afgāņu meitenēm, kuras skolas priekšā aplēja ar skābi garām, uz motocikliem, braucoši kaujinieki (2 meitenes redzi zaudēja).
Būtībā pasaule vēl ir pilna bērnu asaru un ciešanu, ko veicina ne tikai kultūras aizspriedumi, bet arī nabadzīgo valstu ekonomiskā situācija un daļēja bagāto valstu iedzīvotāju vienaldzība (neskatoties uz fair trade produktu popularitātes pieaugumu, attīstīto valstu iedzīvotājiem vēl joprojām bieži trūkst informācijas par dažādu produktu izcelsmi, kā rezultātā nav iespējams boikotēt šo bērnu saražoto produktu tirdzniecību).
Iluta Ozere