Tas bija nedēļas vidus. Biju nolēmusi doties mājās ar autobusu, tādēļ manā rīcībā bija pāris stundas laika, ko pavadīt pilsētā. Ieņēmu „siltu vietiņu” centra McDonaldā, tieši pretī tirdzniecības centram Origo, lai uz trim stundām pazustu kādas angļu rakstnieces romānā. Kad jau biju notiesājusi trešo saldējuma radziņu, kuram, kā reiz, bija vasaras akcijas cena, ātrās ēdināšanas restorāna otrajā stāvā iesoļoja mazs, tumsnējs puika. Pirmais, ko nodomāju – fantastiskas acis! Goda vārds, viņam bija spilgti brūnas sanbernāra acis un tumšas, biezas skropstas. Pirmais iespaids gaužām piemīlīgs.

Tas, ko saprotam ar vārdiem „dzīvnieku tiesību aizstāvji”, ir atkarīgs no mūsu morāles un ētikas kritērijiem. Mēs varam iedomāties baru dīkdieņu, kas, garlaicības mākti, ir pievērsušies kādai uz sabiedrību vispār neattiecināmai tēmai, un mēs varam iedomāties aktīvistu grupu, kas gan diplomātiskiem, gan visai ekstrēmiem paņēmieniem cīnās par to, lai cilvēki beidzot pārtrauktu gadu miljoniem pastāvējušo barības ķēdi vai vismaz mazinātu dzīvnieku ciešanas, tos nevajadzīgi nenogalinot un nesakropļojot.